Nolādētais SUP pat nevar uztaisīt normālu jaunā standarta protokola AtomPub atbalstu, lai es varētu ar ērtībām rakstīt no Windows Live Writer klienta. Bet mani tas neapturēs, tā ka ziniet, Mamuta naudas zāģētāji!
Apturēt mani var kaut kas cits – ir pagājis jau vairāk nekā mēnesis kopš mana brauciena, un atcerēties detaļas nav viegli. Bet es mēģināšu, par laimi esmu iestiprinājies ar auksto zupu. Taisīju es to no vakardienas dārzeņiem no pakas (sautētiem zirnīšiem un burkāniem), Ķīnas kāposta, veikalā pirktas burciņas ar konservētām bietēm, gurķiem, dzeltenās un asās paprikas. Visu pārlēju ar paštaisītu jogurtu un ūdeni.
Tagad, kad es, saskaņā ar blogu miskastu sliktākajām paražām, esmu jums paziņojis, kas mani dusmo un ko es ēdu, beidzot var ķerties pie stāstījuma.
Amerikāņi, ja nu kāds nav lietas kursā, ļoti mīl gatavu un apstrādātu pārtiku. Daudzas tautas ēd dārzeņus un gaļu, turklāt gatavo tos neilgi, tas ir, taisa salātus un cep. Saldumus cep no miltiem, rotā ar augļiem. Amerikā tendence ir pretēja. Te mīl kaut kādus miljons veidu čipsus, miljards veidu pusfabrikātus un visādu plastmasu deserta veidā. Turklāt par plastmasu es nepārspīlēju.
Lūk, piemēram, divi iecienīti amerikāņu kārumi. Pēc garšas tie ir vienkārši plastmasas. Pirmais - twizzlers, tas ir, savērptas plastmasas nūjiņas ar lakricu. Es pirms tam par lakricu neko nezināju, un ne īpaši gribas – izklausās pārāk jau līdzīgi mitrenei.
Twizzlers ir zīmols, speciāla nosaukuma nūjiņām nav
Otrais – plastmasas pupiņas aka Jelly Beans. Pupiņas no ārpuses ir cietas, bet iekšpusē staipīgas, taisītas no cukura ar biezinātājiem. Dažādu garšu ir miljons, maksā visas vienādi. Pats sev ieber tādas, kādas patīk, no kastes ar rīkli, kas līdzīga tām, kurās pie mums ir kafijas pupiņas. Pupiņas pie mums droši vien arī ir, bet Amerikā tās patērē daudz vairāk. Amerikāņi no visiem prezidentiem visvairāk mīl Reiganu, bet Reigans mīlēja firmas Jelly Belly plastmasas pupiņas. Līdz tādai pakāpei, ka 1983. gadā pat nosūtīja tās kā pārsteigumu astronautiem kosmosā.
Jelly Belly, tas ir, populārs plastmasas pupiņu zīmols.
Pupiņas var ēst atsevišķi, bet var arī kombinēt vairākas ar dažādām garšām, radot dažādu “garšu” “ēdienus”. Lūk, jums bilde uzskatāmībai.
Kā pupiņai var būt gāzēta dzēriena garša? Vēl smieklīgi ir tas, kā spēcīga ķiršu garša tā arī saucas Very Cherry, tas ir, “Ļoti ķirsis”.
Augļu salāti no konfektēm – tikai amerikāņi ko tādu var izdomāt.
Un mums ar jums jau zināmais banānu splits.
Pudiņš. Starp citu, ASV tie nav tik pretīgi kā pie mums. Neatceros, kur ēdu, bet iepatikās.
Smūtijs, to arī jau zinām.
Mafini un beigeļi – lūk, kā tos sauc pat krievi, kas sen aizmirsuši pareizu valodu. Bet patiesībā tie ir tikai kēksi un virtuļi. Starp citu, gluži neslikti, ir daudz veidu: siera, ar ogām utt.
Kā pēc šī nepateikt, ka amerikāņi visu mīl vienkāršot un novest līdz galējam kičam, es nezinu. Tomēr šīs konfektītes man iepatikās. Toties tradicionālie deserti ASV atstāj vēlēties labāku. Ja gribi garšīgu torti vai kūciņu, jāiet uz “eiropiešu” beķereju, visai padārgu. Starp citu, atcerējos – katrā ēdināšanas iestādē līdzās cukuram ir vairāki cukura aizvietotāji – vari ņemt to, no kura piegaršas tev mazāk šķebina. Turklāt iepakojumi visā Amerikā ir vienādās krāsās, lai nebūtu jālasa. Man personīgi gan saharīns, gan aspartāms, gan sukraloze aka splenda šķiet pretīgi, lai gan pēdējo es kaut kā maz esmu mēģinājis. Tomēr pēdējie pētījumi rāda, ka cilvēki, kuri patērē aizvietotājus, svaru nezaudē, bet, gluži otrādi, pieņemas svarā. Noslēpums ir tajā, ka viņi apzināti vai zemapziņā atgūst iekavēto ar liélākām citas pārtikas porcijām.
Amerikā ir atļauti 5 cukura aizvietotāji, bet eksistē desmitiem
Dzērieni, saprotama lieta, arī ir simt reizes apstrādāti. Piemēram, es Vudmansā nopirku firmas Cinnabon kafijas dzērienu alumīnija bundžā. Garšīgi, līdzinās kafijas iebiezinātajam pienam. Tiesa, cukura tur ir šaušalīgs daudzums. Kafija - tas taču jau ir apstrādes produkts, bet te vēl viena pakāpe. Un tā viņiem ir visā.
Cinnabon. Nesajaukt ar kanēli – tas saucas cinnamon.
Starp citu, aizmirsu pateikt. Visa šī taupības režīma dēļ Vudmansam pat normālas mājaslapas nav – vienkārši vizītkarte ar adresēm. Starp citu, vēl mēs Vudmansā nopirkām fotopastkartītes ar Viskonsinas skatiem un loterijas biļetītes, kuras pēc izlozes var pārbaudīt pēc progresīvas metodes – ar lāzera skeneri pārdošanas vietā. Tā tu precīzi zināsi, laimēji vai nē, TV/radio nav jāklausās. Diemžēl, man tas uzrakstīja “Not a winner”, ko es pats jau lieliski zinu.